„Baltās krāsas” satikšanās ar tradicionālo afrikāņu ģimeni Jūnijs 8, 2010

Āfrika. Zambija. Kitwe. Šoreiz stāsts par to kā Margarita brauca ciemos pie viņas drauga Andrew paplašinātās ģimenes. Izklausās aizraujoši, ne ?

Viennozīmīgi šis brauciens paliks atmiņā uz mūžu. Viss kā no radniecības antropoloģijas grāmatāmJ. Bet tam visam pa vidu es kā dzīva ar savu simbolisko ādas krāsu. Pamatīgs tradicionālā dzīvesveida deva atjaukums ar balto krāsu. Tā varētu nodēvēt manu ceļojumu ar mērķi iepazīstināt mani ar mana drauga vecākiem Kitwē, vienā no vara raktuvju epicentriem Zambijā.

Pie ģimenes pavarda māte ar brangām krūtīm, paspūrušu parūku (parūkas ir ļoti modē Zambijā, jo visi grib taisnus matus kā baltajiem), čitengi ap gurniem, lielu burbuļojošu nšimas (vistradicionālākais ēdiens Zambijā, pagatavots no kukurūzas miltiem) katlu uz imbaulas (metāla pavards ar kokoglēm) un prāvu bērnu bariņu apkārt – aptuveni 15.

Jā, afrikāņu ģimenes nekādi nesalīdzināsi ar mūsējām, kur knapi 2 bērnus var izspiest.

Visi kopā vienā lielā ģimenē. Divas māsas vecumā no 17 līdz 21 gadam, katrai jau pa iesietam bēbim uz muguras. Māte patiesībā ir 3. pamāte ģimenē, kur iepriekšējās divas jau ir mirušas. Otrā pamāte bija pirmās pamātes māsa, ko apprecēja Andrew tēvs, jo pēc tradīcijas sievas māsa ir kā aizstājējsieva pirmajai, ja tā gadījumā nomirst. Ritīgs kalambūrs, bet tā nu te ir. Savukārt, mana drauga īstā māte dzīvo atsevišķi ar citiem tās bērniem no pirmās un otrās laulības un attiecīgi mazbērniem.

Atbraucot, Andrew pat nepazina visus bērnus, jo daži ir no pamātes pirmās laulības, daži no sezonas viesstrādnieku ģimenēm, pārējie šķiet bija pazīstami . Man kā latvietei no pieticīgās vienbērnu ģimenes negribētu teikt, ka tas bija šoks, bet gan kārtējais apstiprinājums afrikāņu ģimeņu kuplumam un nebeidzamām bērnu, mazbērnu, sievu, vīru utt. kombinācijām.

Bezgalīgā salīdzināšana Eiropa – Āfrika – Eiropa, liek izdarīt dažādus secinājumus uz novērojumu bāzes.

Iespējams, ka lielais bērnu skaits ģimenē neļauj izrādīt īpašas jūtas pret katru bērnu, iespējams, ka tie ir kādi citi iemesli. Taču tādu kā īpašu savstarpēju mīlestību un ģimeniskumu eiropieša izpratnē es nevarēju novērot. Par katru bērnu papriecājas, norāj, norāda tam savu vietu vai pienākumu, bet pēc tam, kad jāliek vakarā gulēt četri mazi ķipari vecumā ap 5 gadiem, par tiem neviens neliekas ne zinis, tie viens pie otra piespiedušies dīvānā, galviņas klanot, lēnām iemieg. Par šo situāciju man tiek paskaidrots, ka viņi parasti paši atrod, kur gulēt. Jā, pēc laika tiek izritinātas plānas sedziņas uz viesistabas grīdas, kur mazie ķipari atkal saspiežas kopā ar melnām mutēm un aizmieg. Iespējams tāpēc šie bērni tik agri kļūst ārkārtīgi patstāvīgi. Tie zina, kā paēst, kā pieskatīt jaunākās māsas, kā notīrīt veselu kaudzi ar kukurūzas vālītēm, kā arī zina kā iemigt uz grīdas neraizējoties par mīkstu gultu, šūpuļdziesmu un plīša lācīti pie sāniem.

Kad radniecība bija plus mīnus noskaidrota, sākās nebeidzamā iepazīstināšana ar Kwacha East rajonā dzīvojošajām tantēm, onkuļiem, krustbērniem, kaimiņiem, kuri tiek uztverti kā otrā, ja ne pat pirmā ģimene. Gribētu teikt – ārkārtīgi blīva sociālo saišu koncentrācija, nav kur pat adatai nokrist , visi ir tavi radinieki, brāļi, māsas.

Pēc šī visa sākās apciemojuma 2. cēliens – mana iepazīstināšana ar vecākiem. Protams, es visiem nenormāli patīku, jau no pirmā acu uzmetienaJ, sarunas un jautājumi fonā grozās ap to vai es precēšos ar Andrew vai kā tad nu tagad tālāk būs. Taču šim apmeklējumam ir divas puses. Viens stāsts ir par manām izjūtām, bet otrs par Andrew kraso statusa paaugstināšanos no vecākā dēla, kuram vienmēr tiek vislielākais brāziens un visknapākais kumoss, jo allaž jābūt kā piemēram jaunākajiem brāļiem un māsām, līdz nākamajam mājas saimniekam.

Par to liecina dāsnā dāvana, kas tiek pasniegta mums abiem – village chicken (ģenētiski modificētās vistas nav modē vai tās nepasniedz īpašos gadījumos), kas ir augsts cieņas apliecinājums gan man kā viesim, gan Andrew kā dēlam. Tam visam pa virsu – village chicken tiek pasniegta ar visu māgu, kas liecina par to, ka nu Andrew tiek uztverts kā mājas saimnieks. Andrew jūtas aizkustināts, pacilāts un lepns par mūsu kopējo vizīti. Es – diezgan nogurdināta no baltās ādas krāsas uztveres, kārtējās pārspīlēti pastiprinātās uzmanības un nepelnītās cieņas, tomēr ar zināmu gandarījuma sajūtu, ka es to izdarīju.

Tāda, lūk, tā mana Āfrika un tā man gāja vara raktuvju ieskautajā pilsētā

 

Nolāpītais baltums… Jūnijs 8, 2010

Ir paskrējis zināms laika strēķītis, kopš esmu Āfrikā, Zambijā. Tas ir bijis pietiekami intensīvs un garš, lai man joprojām būtu ko teikt par dzīvi šeit.

Pirmais, ar ko gribas padalīties ir sajūta, sajūta, ka šī pasaule nav priekš manis, šis kontinents nav priekš baltajiem cilvēkiem, ja vien tu nevēlis šeit pelnīt lielu naudu vai arī esi piedzimis ar pasaules glābēja apziņu.

Tik nepelnīti pārspīlētu un uzmācīgu uzmanību nekad savā dzīvē vēl neesmu izjutusi.

Tā nogurdina, kaitina, reizēm sasmīdina, bet pārsvarā tā rada vēlmi palikt istabā, aizvērt acis un sapņot par zvaigžņotu nakti zem Latvijas debess kopā ar draugiem vai arī vēlmi iejukt multikulturālā pūlī, kurā tu pazūdi kā smilšu grauds čirkstošajās pludmales smiltīs un paliec neviena nepamanīts, jo tādu kā tu ir miljardiem.

Izklausās jocīgi, jo bieži vien esot Eiropā rodas grūtības izcelties starp pārējiem, konkurence ir nežēlīga, taču šeit uzmanība nāk nepelnīti un negribēti. Tev vien atliek nest ar savu ādas krāsu melnajam kontinentam skaidri saprotamo tās simbolisko nozīmi un tu jau esi uzmanības centrā, virpulī, orkānā.

Tu gaidi, kad vienu dienu cilvēki pie tavas ādas krāsas pieradīs, taču tas tā nenotiek. Tik pamatīga, ar mātes pienu iezīstā, pārliecība un uztvere par balto cilvēku nāk līdzi katra zambieša kultūras bagāžā. Tā ir tik spēcīga, ka visi tavi saniknotās argumentācijas pīkstieni pagaist spēcīgajā pārliecību strāvojumā.

Baltais cilvēks tā ir nauda, daudz naudas. Baltais cilvēks ir tas, kura vietā visus mājas darbus izdara kalpi. Baltais cilvēks ir tas, kurš savā domāšanā ir pārāks par melno rasi. Baltais cilvēks, tā ir biļete uz pārticīgo pasaules daļu etc.

Zambieša uztverē nepastāv dalījums – Rietumeiropa, Austrumeiropa, Amerika, Krievija. Ir tikai ādas krāsa, kura pasaka vairāk par taviem argumentiem, kuri tiek uztverti kā meli vai veikli aizbildinājumi. Vienīgais kritērijs pēc kur tu tiec vērtēts ir baltā krāsa. Tā atver tev visas durvis, visas sirdis, taču krāsa paliek krāsa, tai nav nekāds sakars ar patiesumu, jūtu dziļumu vai intelektu.

Nolāpītais baltums…gribās vienu dienu paņemt kurpju smēri un nokrāsoties melnai

P.S. Taču vislabāk Āfrikā man patīk vakari, kad metās jau diezgan pamatīga krēsla. Cilvēki vairs nepievērš tev tādu uzmanību. Tu vari iejukt tirgū, kur sveču gaismā tiek pārdota gaļa, nagulakas, jostas ar „briljantu” sprādzēm un pa gabalu smakojošas zivis.

Patīkama ir tā nesaprotamā bemba valodas murdoņa, vieglā iedziedāšanās un guļošās pārdevējas uz tirdzniecības lāviņām, kur tās kopā ar precēm laiski izlaižas, lai garā diena paskrietu ātrāk. Vai arī vakari, kad pazūd elektrība, pagalma iemītnieki sāk rosīties pa āru, meklēt imbaulas, kokogles, stiepjot laukā iesāktos putras katlus un skaļi savstarpēji sasaucas.

Kas notiek Zambijā? Maijs 5, 2010

Ārā jau 3.maijs, bet joprojām aktuāls ir jautājums – kas notiek Zambijā? Tik vētrainos „meksikāņu” seriālos vēl nekad savā dzīvē neesmu bijusi iesaistīta.

Baumu pūsma, to transformācija un spēja velties kā sniega bumbai, kaut arī vietējie sniegu nav redzējuši kā savas ausis, ir ļoti raksturīga Serendže, domājams arī pārējai Zambijai.

Pēc garām, nogurdinošām un baumpilnām sarunām un emocionāliem pārdzīvojumiem beidzot ir izkristalizējušās pārsteidzoši skaidras aprises tam, kas notiek Zambijā un Serendže, un kāpēc mēs esam ierauti „seriāla” epicentrā.

Spiegi, CIP, FBI vai līdzīgi vārdu un burtu savienojumi šķiet nevienam no mums nav sveši, tajā pat laikā tik mītiem apvīti, ka reizēm pat negribas ticēt.

Tas, ka baltā ādas krāsa liek raisīties cilvēku mēlēm nešķiet nekas pārsteidzošs, tomēr gana nogurdinoši. Taču baumu „velšanā” darbojas arī īpaši slepenie aģenti, kas strādā valdības labā (jeb vietējie saka – they work for intelligence), kas kā skudras nemitīgi ievāc informāciju, rada kompromitējošas situācijas un iefiltrējas pasākumos, kuros piedalāmies mēs, vai vismaz cenšas būt maksimāli pietuvināti mums un mūsu draugiem.

Stāsts ir par to kā „zivs pūst no galvas” jeb kā M. Fuko teiktu – varai ir ietekme uz indivīdu rīcību.

Serendže district ir viens no Zambijas reģioniem, kurš ir pakļauts un izrāda vislielāko atbalstu valdošajai partijai MMD (Movement for Multi Party Democracy) un tās galvai – valsts prezidentam Rupiah Banda. Jeb vienkāršiem vārdiem runājot – „roka roku mazgā”. Jūs atbalstāt Mr. Bandu vēlēšanās, mēs atbalstam uzņēmējus, vietējos zemniekus un ciemu virsaišus (chief). Visiem labi – „you scratch my back, I scratch yours”. Vai tikai kaut kas līdzīgs nav piedzīvots Latvijā ar Mr. Šķēles partiju, bet ne par to šoreiz.

Oficiāli visiem vietējās varas pārstāvjiem un parastajiem mirstīgajiem ir jāizrāda lojalitāte Bandas kungam un MMD partijai, jo par to pretim tiek saņemti dažādi labumi – mēslojums kukurūzas laukiem, sēklas, automašīnas virsaišiem utt. Nekādas opozicionāras darbības, nekādu skaļu runu un neapmierinātība par pastāvošo iekārtu, vismaz institucionālā līmenī nedrīkst pastāvēt. Pretējā gadījumā klāsies kā vienam no virsaišiem, kurš ir precējies ar opozīcijas partijas līderi Mr. Sata māsu – tam netiek piešķirta ne mašīna, ne mēslojums un tiek uzstādīts ultimāts izšķirties no sievas līdz nākamajām vēlēšanām. Grasroot līmenī gan ir manāma zināma rosība opozīcijas partijas līdera Mr. Sata virzienā.

Kāds tam visam sakars ar mūsu „meksikāņu seriālu”?

Sakarā ar ciešo Serendzē district sadarbību ar MMD, šeit darbojas diezgan daudz dažāda līmeņa un nozīmes spiegi jeb izlūki, kas nemitīgi pārbauda vietējos uzņēmējus, „mierīgos iedzīvotājus” jeb vienkārši cenšas ievākt pēc iespējas vairāk informācijas, kas notiek reģionā, pilsētā.

Te arī šajā stāstā parādamies mēs, par kuriem tiek ievākta informācija, noskaidroti jautājumi kāpēc esam šeit, brīdināti mūsu vietējie draugi, ka iespējams mēs esam spiegi no Eiropas, kas apdraudam vietējo kārtību.

Jebkura darbība, ikviens tusiņš ir zināms. Nav skaidrs, kur mēs ņemam naudu alkoholam, nav skaidrs kāpēc divi baltie (tagad jau esam 3) katru vakaru dodas pie jau minētajiem draugiem, kāds tam visam ir iemesls. Un, ja vēl kādam no spiegiem iepatīkas meitene, kas šeit ieradusies no Brazīlijas, tad tiek likti lietā spiegu tīkli, baumu palaišanas mehānismi, par to, ar ko mēs šeit nodarbojamies, plus vietējie vēl apaudzē šīs baumas ar savu bagātīgo izdomu kā rezultātā katru dienu, šķietami bez jebkādas mūsu apzinātas rīcības tiek uzburts jauns stāsts. Draugi šokā, saķer stresu, piemetas pat caureja , līdz viss atkal noskaidrojas, nostājas savās vietās līdz nākamajam stāstam.

Visdrīzāk turpinājums sekos …

 

„Milžu cīņas” Maijs 5, 2010

 

Nezinu, kurš ir teicis, ka sievietes ir kakls, kurš groza galvu – vīriešus, taču atsaucoties uz šo izteicienu, pieņemu, kāpēc gan lai sievietes nevarētu saukt par milžiem, kuri reizēm cīnās arī savā starpā.

Šādas milžu cīņas jeb vienkārši kautiņus starp sievietēm un stāstus par tiem šeit esmu novērojusi un dzirdējusi vairākkārtēji. Un kāpēc? Milži cīnās par to, kurš no kakliem grozīs vienu un to pašu galvu.

Sēžu pie saviem draugiem „Slum dog millionaire” tipa dzīvoklī, pēkšņi dzirdot kā aiz sienas plīst trauki, atskan kliedzieni, radot iekšēju satraukumu, tajā pat laikā interesi, kas notiek aiz sienas. Tādi interesenti kā es neesmu es viena, viss māju komplekss sapulcējies ap durvīm, kur cīnās divi milži. Laimīgā kārtā cīņā iesaistās mūsu draugi, mēģinot izšķirt sievietes. Lieki stāstīt, ka cīņa ir starp sievieti, kuras „draugs” ir precēts vīrietis, bet otra sieviete ir šī paša „drauga” sieva.

Sievietes viena otru nežēlo, taču precētajai līdzi ir arī draudzenes, kas pēc mūsu draugu stāstiem ir parasti pirmās, kas aiznes ziņu līdz sievai (parasti mājsaimniecei) un uzjunda cīņu līdz Bali gaiļu cīņu karstumam.

Tiek izvilkts pat nazis, ko laimīgā kārtā atņem viens no mūsu draugiem, izstumj pretējā flanga milžus aiz durvīm un aizslēdz tās, lai ļautu abām pusēm nomierināties.

Saniknotā sieva ar vairākiem kāju spērieniem turpina lauzt durvis un izkliegt dažādus apvainojumus un stāstīt skaļi stāstu, no kurienes viņa uzzinājusi par krāpšanas faktu.

Milži pēc nostāstiem ir diezgan nežēlīgi, īpaši jau tie, kuriem līdzi ir cīņas bataljons. Tās ir sagatavojušās pamatīgam kautiņam un atbilstošai mācību stundai.

Pēc draugu nostāstiem iepriekšējais kautiņš, kurā tie atkal piedalījās kā miertiesneši līdzi tika ņemti arī dažāda veida „ieroči” – čilli pipari un akmeņi. Nesagatavojusies sieviete tika pārsteigta mājā viena pati, kur iebruka aizvainotā sieva ar vairākām draudzenēm, kuras bija galvenās kautiņa iniciatores.

Neapbruņotais milzis tika izģērbts kails, apmētāts ar akmeņiem, un čilli pipari tika bērti visintīmākajā vietā, lai liktu viņai saprast, ko tā nodarījusi.

To visu rakstu, nevis tāpēc, ka man tas šķiet neticami, bet tamdēļ, ka tik bieži manu sieviešu kautiņus uz ielas, pie bāra vai ceļmalās, tagad jau arī mājās.

Šādas milžu cīņas šķiet šeit tik dabiskas, emocijas sit augstu vilni, skatītāju netrūkst un šķiet šāda rīcība ir tradicionāla jeb pieņemta šādās situācijās, cīnoties par savu „galvu”, kuru grozīt, tieši šādā veidā.

Kaut kā ļoti bieži šeit novērojamās rīcības šķiet tik dabiskas salīdzinājumā ar mūsu ieturētajām, izsmalcinātajām un ārkārtīgi rafinētajām.

Iekšējais radikālisms Maijs 3, 2010

Citreiz tik ļoti gribas ļauties radikālismam. Pateikt, ka visi ir stulbi, ka neko nesaprot. Laikam jau nojaušat, par ko es runāju.

Droši vien būs grūti iejusties manā ādā, bet dažbrīd vietējie afrikāņi tik ļoti var nokaitināt. Laikam jau tāpēc, ka ilgtermiņā cenšos būt empātiska, cenšos izprast viņu kultūru un respektēt. Taču pienāk brīdis, kad gribās būt pašai, rīkoties tā kā pierasts un sagaidīt pretim atbilstošu reakciju. Nekā. Nesanāk. Viss turpinās ierastajā ritmā – viena jautājuma noskaidrošana prasa vismaz 20 minūtes līdz visas puses nonāk pie kopsaucēja, par ko mēs runājam. Atbildes uz jautājumu, līdzīgi kā sākumskolā, tiek veidotas ar teikuma priekšmetu un izteicēju, vairākkārtēji atkārtojot uzdoto jautājumu atstāstījuma formā.

1 2 3 4 5 6 7 8 … reizēm var aizskaitīt līdz 100, nepalīdz. Rodas sajūta, ka negribas uzdot nevienu jautājumu, jo tas viss aizņems tik daudz laika, būs tik daudz pārpratumu un neskaidrību. Bet tad apsēžos pie datora, paskatos pa logu, izskatās, ka neapmierināta esmu tikai es. Pārējie visi sarunājas, smejas, māj ar galvu un turpina komunicēt ierastajā stilā. Rodas jautājums, kurš te ir stulbs, ja vispār kāds no mums ir…

Jau iepriekš atvainojos par stilu kādā rakstu šo rakstu, bet tas viss ir manī šajā pašā mirklī, kad rakstu.

Dzīvojot šajā Zambijas mazpilsētā rodas tāda kā ieslodzījuma sajūta. Galvenokārt to rada baltā ādas krāsa un „baltā” domāšana.

Izejot uz ielas vienīgās 2 domas, kas nāk prātā, kad mūsu baltie un melnie acu skatieni saskaras – tu, „baltais dolār, uz divām kājām”, varētu būt mana izdevība iegūt kādu labumu, kaut vai nelielu un tūlītēju, bet vēl labāk ilgtermiņa. Otru domu rada vīriešu dzimtas pārstāvju zibsnījošie acu skati – eh, ka varētu ar tevi pārgulēt, un tūlīt. Tas nospiež, rada nevēlēšanos iepazīties ar apkārtējiem, baidoties no pirmā, raksturīgā jautājuma – nopērc man to vai šito, aizved mani līdzi sev uz Ameriku vai Lielbritāniju. Nu kā lai saglabā iekšējo līdzsvaru, kā lai netrako?

1 2 3 4 5 6 7 8…jau atkal aiz biroja sienas dzirdu mūziku, kas skan blakus esošajā lietoto apģērbu veikalā. Tā dienas laikā izskan vismaz 10 reižu, ļoooooti zemā skaņas kvalitātē un atkārtojas katru dienu, katru dienu, katru dienu, katru dienu, nevēloties neko mainīt, pat, ja tiek piedāvāti citi mūzikas diski.

Vakarā aizejam pie vietējiem „draugiem”. Apkārt kaimiņi ar saviem viedokļiem, par to, ko mēs šeit darām un kā mūsu „draugiem” vajadzētu uzvesties attiecībā pret mums, visu komentējot bemba valodā. Viennozīmīgi, apkārtējo viedoklis ietekmē mūsu „draugus”, no kā izriet nebeidzamās sarunas par to ko viens pateica, vai ko otrs ieteica. Īsts meksikāņu seriāls, kurā jāfilmējas brīvprātīgi, jo nav citu darba piedāvājumu.

„Draugu” mājās atkal jau vārās nšima, kalembula, cepās vista, atkal skan tā pati mūzika, tie paši video, visi dzied līdzi, kustina gurnus, pīkstina viens otram pa mobilo telefonu, apmainās sms, kurās viens otram prasa: ”Vai tu man nevari papildināt sarunu kredītu”, nesaprotot kāpēc es neesmu līdzīgā garastāvoklī.

Otrā „draugu” dzīvoklī divas meitenes izmisīgi cenšas iekarot kolēģa sirdi – cep, vāra, klausās popmūziku, ir ļoti ietekmējušās no amerikāņu popkultūras, ir no Lusakas, kas nozīmē – esam nedaudz advancētākas, bet, kad nonāk jautājums līdz tam, kurš tagad gatavos vakariņas, tad viņām ir kauns, ka Kaspars šiverējas ap plīti.

Ātri notiek atzīšanās mīlestībā un esošajam bērnam Kaspars tiek saukts par tēti, bet es savukārt esmu otra „drauga” sieva. Viss skaidrs, viss ir salikts pa plauktiem, jo tā taču ir jābūt, tā mēs esam mācīti.

Taču man šie koncepti – sieva, vīrs, tētis, draudzība un mīlestība šķiet kaut kā daudz dziļāki un īpašāki, katram pretimnācējam neadresējami.

Pārlasu, pašai nedaudz kļūst vieglāk ap sirdi, tomēr situācija tur ārā nemainās, arī iekšā daudz nemainās – iekšējais radikālisms kūsāt kūsā .

Gribās atpakaļ uz Lusaku, kaut uz pāris dienām pabūt kopā ar līdzīgi domājošiem vietējiem vai ārzemniekiem.

 Nu paglāstiet man galviņu un pasakiet, ka viss būs kārtībā un tu to vari Grieta !

Serendže krustojums Aprīlis 26, 2010

Serendže krustojums, tautā saukts – Serenje turn off, atrodas uz Lielā Ziemeļu ceļa. Tā ir gaisam tuneļa galā jeb izeja uz citām lielajām Zambijas pilsētām – Lusaku, Ndolu, Mkuši, tranzītceļš uz Tanzāniju, Kongo Demokrātisko Republiku jeb vienkārši ceļš uz citām realitātēm.

Tā ir izeja, ko regulāri lietojam arī mēs ar Kasparu, lai nokļūtu rosīgajās pilsētrealitātēs jeb citreiz tas ir ceļš uz ciemiem, kas izvietoti zālēm aizaugušajās ceļa malās, no kurām laipu garumā un formā spraucas laukā pašdarinātas „mēles”, uz kurām izvietoti kokogļu maisi, saldo kartupeļu spaiņi un tomātu grēdas. Ceļa malā stāv sievietes ar bērniem, vicinot baltus maisus, pievēršot autovadītāju uzmanību un cerot, ka kāds tomēr apstāsies un nopirks tieši viņu preci, jo piedāvājums ik pa kilometram ir identisks.

Tā nu mēs atkal sēžam Serenje turn off, tikko atstopējuši no kārtējā ceļmalas ciema, piesēžam uz brīdi bārā, atveldzējoties ar pudeli alus, pirms ienirstam mūsu mājvietā – Serendže sirdī (administratīvajā centrā - de boma). Sēžam un vērojam cilvēkus, to dažādību un neizprotamo rosību no punkta A uz B.

Atkal pārņem sajūta, ka nekas nav skaidrs no šiem cilvēkiem, no kārtējā realitātes fragmenta. Šeit mijas ceļi tālbraucējiem šoferiem, vietējiem tirgoņiem, prostitūtām, bērniem, bāru apmeklētājiem, stopētājiem un citiem Lielā Ziemeļu ceļa, Serendže krustojumā atrodošajiem.

Sēžam, līdzīgu sajūtu pārņemti, mazliet alus stipruma apreibināti, un mēģinām salikt kopā dažādos cilvēkus un viņu iespējamās domas un rīcības motīvus šajā krustojumā. Nesanāk.

Viss šķiet tik savāds – tradicionāli ģērbtās sievietes – čitengēs un ičitambarās, kuras iznirušas no ciemiem rosās pa krustojumu, putekļiem noputējuši bērni – īsti nav skaidrs no kurienes tie nākuši un, ko šeit dara, ar vienu norautu bikšu staru un basām kājām planējošu vīrieti, dažām pazīstamām sejām no pilsētas un citiem meža dīvainīšiem. Vienīgais tālbraucēji šoferi šķiet izprotami.

Pēkšņi automašīnas piekabē piebrauc pazīstams puisis. Sasveicinamies, apmainamies apnicīgajiem un nogurdinošajiem sveicieniem (mwaikaleni, bwino, mulishani, eamukwai, mashbukeni, mashbukabwino, shalenipo, kafikenipo utt. utjp.), apjautājamies kur tas dodas. Īsti nav skaidrs no atbildes, noprotam tikai to, ka esot atbraucis uz krustojumu līdzi kaut kādam draugam, kas parasti tiek saukts par brother, uncle, cousin etc.

Līdzīgi šķiet arī pārējie krustojumā atrodošies. Šķiet, ka to dzīvē plāni spēlē mazu lomu, tie veidojas uz vietas, spontāni, satiekot pa ceļam kādu no brāļiem, māsām, krustēviem, brālēniem. To ceļa virziens var mainīties pilnīgi uz pretējo pusi pēkšņi, satiekot kādu no augstāk minētajiem.

Kāda plānošana, kāda organizēšana, viss notiek uz vietas.

Ja vajag celt skolu, tad neies jau uz māju pārģērbties. Cilvēki pa tiešo no baznīcas metās ar kapli iekšā zāles laukā uzvalkos un laka kurpēs, spīdīgās parūkās un mežģīņainos svārkos.

Ja vajag skolai vēl kādu sauso tualeti uzcelt, tad ejot garām mūsu ofisam, kurā norisinās šķiet visai nopietna sapulce, cilvēks nāk droši, bet sasveicināšanās etiķetē ieturētā manierē, vaicā aktuālo – a ja nu tomēr izdodas!?

Turpinām malkot alu un izprast pēkšņo sievietes sprintu gar Lielā Ziemeļu ceļa malu, krūtīm brīvā stilā viļņojoties un bērnam uz muguras iesietā sainī šūpojoties.

Brīžiem šķiet, ka cilvēku ikdiena nepakļaujas nekādam loģiskam izskaidrojumam, nekādiem plāniem, toties smagā tradīciju nasta (manā izpratnē) nosaka tavu izskatu, bērnu skaitu ģimenē, sievietes un vīrieša pienākumus.

Savukārt, kas darās lielpilsētās nav skaidrs, tas ir liels mikslis, kur kopā sajaukušās Zambijas tradīcijas, Rietumu kapitālisms, dažādas lētas komerciālas izklaides, tam visam transformējoties pat pašiem afrikāņiem nesaprotamā veidā.

Un tam visam pa vidu mēs…

Fragmentārā realitāte Aprīlis 26, 2010

Zudis vienmērīgais laika un dienas kārtības plūdums, ir tikai fragmentāra realitāte, pa kuru mēs tiekam mētāti neatkarīgi no savas gribas. Taču katrs no realitātes fragmentiem ir tik kontrastējošs un ar savu raksturu, ka beigās rodas „pazudis tulkojumā” efekts.

Skatītājam no malas varētu likties, ka Āfrika ir tāda viengabalaina masa, kas sastāv no konstantas tveices, dejām ap ugunskuru, leoparda ādās tērptiem virsaišiem, izbadējušiem bērniem un slinkiem cilvēkiem.

Tomēr pat vienas Zambijas ietvaros var pastāvēt tik dažādas realitātes, ka migrējot no galvaspilsētas, atpakaļ uz Centrālo provinci, no tās uz ciematu bez elektrības un stāstiem pie ugunskura var rasties absolūta realitātes fragmentārisma sajūta. To visu ir grūti galvā savienot, rodoties neparasta piepildījuma, tajā pat laikā apjukuma sajūtai. Kā to visu apvienot vienā realitātē, kur es tikko biju, kas ar mani notika?!

Pēdējā mēneša laikā beidzot ir sākusies iesaiste projektā, kas nozīmē, pēc mūsu intensīvā uzstājīguma, beidzot esam ievesti ciematā, kur dzīvē iespējams vērot to kā norisinās projekts un, protams, ne tikai to. Tajā pat laikā ir jākārto dažādas formalitātes Lusakā un jāatgriežas ofisā Centrālās provinces, Serendže pilsētā.

No vienas puses mobilitāte mūsdienās nav nekas neparasts, taču Āfrikā, Zambijā lielpilsēta, ar tai raksturīgo straujo dzīves ritmu, rietumnieciski domājošiem, runājošiem cilvēkiem (protams, ne jau visiem), krasi atšķiras no tradicionālā Chikubula ciemata, kurā cilvēki dodas pie miera jau 19.00 – 20.00, jo vienkārši ir tumšs, ceļas līdz ar gaiļiem un ir bez gala priecīgi un uzmācīgi tādiem ciemiņiem kā mēs.

No Lusakas disko gaismām, zambiešiem raksturīgajām ritmiskajām gurnu kustībām un gandrīz rietumnieciskā interjera dizaina, veldzējošām sarunām ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem līdz pilnīgai 3 vārdu komunikācijai bemba valodā Chikubula ciematā, nemitīgiem vietējo apmeklējumiem, sveicināšanu, tikko tu pabāz degunu laukā no mājiņas, bērnu spiedzieniem un sajūsmas par balto ķermeņa krāsu. Tad jau atkal atpakaļ Serndže pilsētā uz 2 naktīm, kur ieej aukstā, bļodā sagatavotā, dušā, satiec pa pusei saprotošos vietējos draugus, ar prieku veldzējies zināmajās sarunās un vakariņu gatavošanā.

Fragmentu saistviela ir stopēšana, kur jārēķinās ar tai raksturīgo atbildēšanu uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, stāvēšanu uz ceļa un kaulēšanos ar autovadītājiem, par argumentu izmantojot voluntiera statusu, kas sniedz priekšrocību braukt par brīvu, dažādo muzikālo autovadītāju gaumi un citiem sasvīdušajiem ceļabiedriem. Nākamais solis ir nonākšana nepazīstamās vietās, no kurām ir jātiek laukā, lai nokļūtu norunātajā punktā. Galu galā viss izdodas, pat automašīnu noķeršana nakts melnumā zem spilgti zvaigžņotas debess.

Nē, to visu ir grūti savienot, ir jāļaujas kaut kāda veida plūdumam, kurš nemaz nav tik līgans, jo katrs no fragmentiem prasa savu uzvedību, runas veidu, attieksmi. Ir tāda neparasta murdoņa galvā.

 

                                                                                                                                                                                                                        

Krūtis Aprīlis 26, 2010

Nekad dzīvē neesmu pievērsusi tik lielu uzmanību sieviešu krūtīm. Droši vien, ka tās man ir un tas ir pašsaprotami. Tu aizej uz veikalu, piemeklē krūšturi, cakainu vai gludu, kurš šķiet vislabāk izceļ, nostāda, ieformē tavas krūtis un ar to arī beidzas manas domas par krūtīm. Nu labi, vēl gadījumos, kad ir kāds krūštura novilcējs, tad atkal tās kļūst svarīgas. Negribu teikt, ka tās ir mazsvarīgas, bet katrā gadījumā tas ir kaut kas intīms, tikai tavs, ne visiem rādāms.

Arī šeit krūtis ir kaut kas pašsaprotams taču šajā gadījumā – visiem rādāmas. Pirmkārt un galvenokārt jau to pamanīju bērnu barošanas procesā. Sievietēm bērna barošana nesagādā nekādus aizspriedumus vai slēpšanos, īpašo krūšturu valkāšanu, kad esi ar krūti barojoša māte, vai arī vienkārši jauna meitene vai sieviete ar dzīves stāžu, veca tante. Visām ir krūtis, gan spraunākas, gan nokārušākas, kā tautā saka – katra savā padusē, gan mazi zirnīši – dažādas un brīvas

Tomēr, katru reizi, kad sēžu sapulcē un man pretim sēdošā jaunā vai ne tik jaunā māmiņa izvelk vienu no krūtīm no blūzapakšas, lai pabarotu bērnu, turpinot sarunu par projektu, nu nevaru palikt vienaldzīga. Tas mani samulsina, liekot uzreiz iedomāties vai es tā varētu un kā tas notiek Latvijā?!

Sēžu baznīcā, blakus atkal sieviete baro bērnu ar krūti, bērns pēkšņi saniķojas un vairs nezīž pienu, tad nu piens pa gaisu, nošļaksta blūzi un zīdaiņa seju. Māte paņem chitenge (audums, kuru sien ap gurniem vai kurā nēsā bērnu), noslauka kļūmīti, ieliek krūti atpakaļ blūzapakšā, mazliet to pamasējot, nezinu kāpēc, laikam jau mammas un tēti zinās labāk, un viss atkal ir kārtībā. Interesanti, ko vīrieši par zīdīšanas procesu domā, gan vietējie, gan mūsu vīrieši??? Cik aizspriedumaini tie ir un cik tā ir tikai sievietes pasaule?

Te nu vienu vakaru aizeju ciemos pie saviem draugiem, a tur logā stāv vietējā Marta. Atrauj aizkarus, māj man ar roku, sveicinot, taču mugurā nekā nav, vismaz augšdaļā. Jā, krūtis skaistas, tvirtas, brūnas kā jau 16 gadīgai meitenei, bet nu atkal jau hmm…kā tad tas tagad nākas, ka šitā notiekas?

Nezinu, varbūt izklausos jokaina, nekompetenta, vulgāra, bet krūtis šeit ir tik acīmredzamas, tik dabīgas un pašsaprotamas visiem, ka nevaru klusēt par to, jo pie mums tā nav.

Piemēram, šodien benzīntanka tante pienāk man klāt un apčamdot manu kreiso krūti ieminoties, ka grib arī krūšturi. Atkal samulstu, sakot: ”Kur tad, lai viņai to dabūju?” uz ko saņemu veiklu atbildi, ka viņa gribot manu krūšturi. Mamma mia!!!

No otras puses, man kā cilvēkam naturālistam publiska barošana ar krūti liekas skaista un dabīga, tik pat dabīga kā bērna laišana pasaulē. Neesmu gan vēl to piedzīvojusi, bet liekas, ka dzemdības ir kaut kas īpašs, tajā pat laikā tik pasaulīgs, gandrīz neizbēgams, taču tik dažādas emocijas izraisošs process gan no sieviešu, gan vīriešu puses.

Pārdomiņas…

This is a men’s / womens’ world Aprīlis 5, 2010

Kā iņ un jaņ sieviešu un vīriešu pasaule ir strikti nodalīta ar noteiktiem pienākumiem, uzvedības normām un vispār fizisku kopā turēšanos pa bariņiem atkarībā no dzimuma. Protams, iņ reizēm nāk pie jaņ un otrādi, bet, principā sadzīviski viss ir sadalīts pa dzimumiem jeb dzimtēm (iespējams tā būtu korektāk izteikties).

Atkal jau gribas lietot kādu tautas dziesmu vai šajā gadījumā izteicienu no vācu valodas stundas vidusskolā:

„Kuche, kirche, kinder” (virtuve, baznīca, bērni jeb tā saucamais 3K koncepts ).

Jeb tautas dziesmas vārdiem runājot:

„Bija man, bija man

Trīs lietiņas glabājamas –

I guntiņa, atslēdziņa,

I bērniņš šūpulī”.

Tas tā vairāk par sieviešu pasauli. Šķiet, ka viņām ir savas runas, kopā būšanas īpašā nozīme, berzējoties plecu pie pleca, pārdodot kopā savāktos banānus, pupas un tomātus. Savukārt vīri ir tie izturīgākie, kas bērēs nenolej ne asaras, kurpretim sievas kauc nelabā balsī, apraudot aizgājēju, noliekot sinhroni ziedus uz kapu kalniņa un sadaloties pa dzimumu ordām.

Vīri iztur, neraud, ja nu mazliet. Tie noskuj matus nākamajā dienā pēc bērēm un pārliecinātā balsī saka, ka, ja Dievs tā ir lēmis paņemt savu dēlu pie sevis, tad mums zemes iemītniekiem tur nav ko iebilst, ir jau sāpīgi, bet tāds ir Visaugstākā lēmums (lūk, arī reliģijas loma atklājas kaut no vienā no dzīves aspektiem, sniedzot uz zemes palicējiem mieru un atbildes uz neatbildamiem jautājumiem).

…bet sievas turpina cept un vārīt, tīrīt māju, pieskatīt bērnus un pagalmu, berzt veļu, jo viņas zina, ka tieši tas ir viņu un neviena cita pienākums. Arī vīri zina, ka tas nav viņu darbs.

Cik vienkārši reizēm ir pārzināt spēles noteikumus, lai vismaz ārēji viss būtu skaidrs kā lietām ir jāris, kā šim labi ieeļļotajam mehānismam ir jāturpina strādāt un izņēmumi, izlecēji te nevienam nav vajadzīgi, jo sociālās kontroles karavīri veikli reaģē uz radušos devianci, mēģinot to nospiest uz ceļiem, padarot par vainīgiem, cietējiem vai lielas veiksmes un spēcīgas individualitātes gadījumā par mesijām.

Neesmu dzejnieks, bet teikšu tev nerātno tautas dziesmu rindām… Aprīlis 5, 2010

I

Atkal jau uz strīpas. Piedalāmies ar kolēģi Kasparu tā saucamajā Talk show dažādās Serenje district skolās, kur HIV inficētie kā pozitīvie, stiprie piemēri nāk un dalās savā pieredzē ar spēju sadzīvot ar HIV statusu un pat iespēju apprecēties vēlreiz. Visu cieņu par šādu uzdrīkstēšanos. Taču šķiet, ka HIV jau ir kļuvusi par šo cilvēku identitāti un dzīvesveidu. Mjā, kā smejies, dzīve mēdz gan ieviest savas korekcijas.

Taču arī bērni un jaunieši nesēž rokas klēpī salikuši, tie izdzied un izdejo dejā šo problemātisko jautājumu, it kā veidojot sapratni par problēmas nopietnību, tomēr drīzāk šķiet, ka dejot un dziedāt viņiem patīk kopš dzimšanas

Tomēr dejas, kas sludina atturību jauniešu vidū ir tik kliedzoši seksuālas, ka atturība tur diez vai sanāk, ja nu vienīgi pūļa izklaidēšana, kur prasmīgā gurnu grozīšana un dibenu atšaušana noteikti varētu uzbudināt kādu „izsalkušo” skatītāju (līdzīgi kā ar vēderdejotājām) un prasmīgākie tiek novērtēti ar aplausiem un skaļiem, ai, jai jaiii izsaucieniem.

Kā vietējais tulks man paskaidro, ka mūsu – afrikāņu seksualitāte ir daudz izteiktāka nekā jūsējā, kam laikam jāpiekrīt. Tā ir tik dabīga, klātesoša, tik tieši izteikta dažādos jautājumos un izsaucienos, ka momentā man atsauc atmiņā nerātnās latviešu tautas dziesmas, kas varētu skanēt apmēram šādi:

„Ai puisīti, ai, puisīti,

Tavu garu diņģi,

Trīs reiz ap kāju vēl gals dirsā.”                        

vai

 „…meitām pīzdas aizsalušas

Atnāks puiši ar dzīsliņu,

Tie tās pīzdas atsaldēs”

Ak, šī trūcīgā latviešu valoda, īpaši, skarot seksualitātes jautājumus, bet tāda nu tā ir, lai arī reizēm liek skriet šermuļiem pār kauliem. Līdzīgi ir šeit, vismaz man tā atgādina latviešu valodu, griežas ausīs, kad sadzirdu izkliegto izsaucienu tulkojumu.

Ko tur liegties?! Stāsts ir arī par mani. Eju pa ielu ar savu melnādaino draugu, kad viņam pakaļ vairāki „brāļi” skaļi izsauc: „Padari viņu grūtu. Vai tad tu negribi baltu bērnu.”. Vai arī: „Vai tad tu ar savu adatiņu nevari izdarīt…. (neatceros precīzi izteicienu, bet domājams jēga ir skaidra)”.

Ko gan man par visu šo teikt vai kā gan reaģēt? Jāpiekrīt, afrikāņu seksualitāte un vispār attieksme pret dzīvi ir daudz tiešāka. Ja kas uz mēles, tad jāšauj laukā, bet, ja tiek uzdots pretjautājums, tad atbilde ir stipri izvairīga un skan aptuveni šādi: „Atbildēšu tev rīt vai vēlāk”. Hmm…tāda savdabīga izvairīšanās stratēģija

            II

Negribēju palikt parādā arī stāstu par teātra skečiem, kuri tika izspēlēti Talk show laikā. Tie bieži vien atspoguļo ne tikai aktuālo AIDS problemātiku, bet arī citas sabiedrībā samilzušās aktualitātes, kuras kā iekaisis augonis struto un spraucas laukā gandrīz ikvienā no īsajiem uzvedumiem.

Šeit spilgti parādās rietumu cilvēktiesību izplatības konfrontācija ar vietējām tradīcijām. Divās no trijām izrādēm, jaunieši AIDS veltītajai tematikai patiesībā runāja par incestu (asinsgrēku) ģimenē, kur tradicionāli mātēm ir jāaudzina meitas, bet tēviem dēli. Taču mūsdienās, nereti tēvi pastiprināti pievērš uzmanību tieši meitām, „mīlot” tās vairāk nekā savas laulātās draudzenes. Tradicionāli tēva dzimumakts ar meitu simbolizē sātanisma piekopšanu, lai panāktu ekonomisko labklājību. Šķiet patlaban tas saasinājies jo īpaši kapitālisma uzplaukuma laikmetā, kad visi grib dzīvot kā Rietumos, bet atļauties jau nevar.

Par šo jautājumu sanāca arī interesanta diskusija ar vienu no šoferīšiem, kuru nostopējām apceļojot Zambiju. Viņš minēja, ka incests ģimenē ir pastāvējis vienmēr, tikai eiropiešu piemērotie pasaules uzskati (domājams cilvēktiesības) noved tēvu līdz policijai, notiesājot to un paceļot šo problēmu pavisam citā gaismā.

Katrā gadījumā incests nav bijis nekas slavējams visos laikos, tikai agrāk paplašinātā ģimene vai ciems mēģināja ar to tikt galā, tādējādi neizslēdzot galveno ģimenes apgādnieku no ģimenes, kurpretim mūsdienās šši process tiek institucionalizēts, iesaistot policiju un padarot ģimenes negodu vēl lielāku, līdz ar to veicinot ģimenes locekļu klusēšanu par šo jautājumu.

Rakstītam var arī neticēt, jo tas ir mans subjektīvais vērojums, interpretācija un nelielā pieredze